Skip to content

Kādēļ vācieši balsoja par Hitleru

Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija ne tikai sagrāba varu ar spēku, bet tika arī likumīgi ievēlēta. Šodien to ir grūti iedomāties, bet bija laiks, kad Ādolfs Hitlers bija viens no vārdiem uz demokrātisku vēlēšanu biļeteniem. Viņš bija atklāts fašists un antisemīts, bet cilvēki tāpat izvēlējās viņu kā savu līderi, līdz viņš ieguva pietiekoši daudz ietekmi, lai izjauktu vācu demokrātiskos procesus pilnībā. Lai arī gribētos izskaidrot Ādolfa Hitlera nākšanu pie varas ar īslaicīgu veselā saprāta trūkumu, patiesība ir krietni sarežģītāka (skatīt šeit!). Cilvēki, kas balsoja par Hitleru, patiešām ticēja, ka viņi izdara labāko izvēli vācu tautai un šie iemesli viņus motivēja.

Otrā pasaules kara deglis tika aizdedzināts vēl tikai, parakstot Pirmā pasaules kara miera līgumu. Versaļas miera līguma sarunās, vācu pārstāvjus piespieda parakstīt dokumentu, kurā tie atzīst, ka Vācija vienīgā ir vainojama asiņainajā konfliktā un, tiem ir jāsedz visu pārējo iesaistīto valstu zaudējumi. Vācu tautai piestādītais ikgadējais maksājums sastādīja desmito daļu no kopējā Vācijas budžeta. Vācija, tāpat kā pārējās Pirmā pasaules karā iesaistītās valstis, būdama kara nogurdināta, sākotnēji pieņēma bargo sodu. Vēlāk, 1923. gadā, sākot atpalikt no maksājuma grafika, pārstāja maksāt milzīgās soda naudas, pamatojoties uz līdzekļu trūkumu. Francija negribēja par to ne dzirdēt un, paziņojot, ka uzskata Vācijas atteikumu maksāt kā atklātu miera līgumu pārkāpumu un rupju agresiju pret franču tautu, iebruka Vācijai piederošajā Rūras apgabalā. Šī teritorija ir Vācijas industrijas un ogļu ieguves sirds, tādēļ, to zaudējot, vāciešu ekonomika tika pagalam sakropļota. Valstī plosījās hiperinflācija, naudai kļūstot mazāk vērtīgai kā papīram, uz kā tā tiek drukāta. Francija saglabāja kontroli pār Rūras reģionu līdz pat 1925. gadam, kad Vācija beidzot panāca maksājumu grafiku. Šāda politiskā vide izrādījās lieliska augsne galēji labējo spēku idejām.

Runājot par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas ievēlēšanas iemesliem, nav iespējams nerunāt par antisemītisma uzskatiem, kādi valdīja ne tikai nacistu partijas atbalstīju vidū. Patiesība ir tāda, ka 30. gados pasaule bija daudz aizspriedumaināka vieta, nekā tā ir šobrīd. Strādnieku šķirai nekur nebija tādu sociālo garantiju kā mūsdienās. Sabiedrībā valdīja dziļa netaisnības sajūta un ebreji, kuri, salīdzinot ar citām tautām, biežāk ieņēma labus amatus, kļuva par tās simbolu. Visas Vācijas 30. gadu politiskās partijas savās priekšvēlēšanu kampaņās izmantoja antisemītiskus saukļus, tomēr nacistu partija to darīja daudz agresīvāk par citām, solot atņemt ebrejiem veikalus un izmantot iegūtos līdzekļus nabadzīgo vāciešu pabalstiem.

To, ka nabadzība un izmisums ir labākā bīstamu ideoloģiju augsne, atgādina arī Lielā Depresija, kā tiek saukta 1929. gada akciju biržas krīze. Ja 1928. gada vēlēšanās nacistiem bija tikai 12 no 491 reihstāga krēsla, tad 1930. gadā tas jau pārsniedza simts parlamenta vietas. Tikai divus gadus vēlāk, partija, kura sākotnēji tika uzskatīta par margināliem un ekstrēmistiem, vēlēšanās ieguva 37.3 procentus vācu tautas uzticības un kļuva par valdošo partiju. Kā zināms, tas bija viss demokrātijas atbalsts, kāds Hitleram bija nepieciešams. Turpmākajos gados nacisti, ar dažādu līdzekļu palīdzību, palielināja savu varu, padarot Vāciju par diktatūru un, līdz desmitgades beigām, sākot Otro pasaules karu. Par šo posmu vairāk rakstīts http://www.pcredit.pl/.